Es arī gribu padzīvot sev. Lūk, atkal viņa kaut kur steidzas. Kur tad šoreiz…
Elza turēja rokās telefonu, kas tikko bija apklusis, un skatījās uz melno ekrānu. Aiga atkal bija nometusi zvanu. Kā parasti.
– Mamm, pēc stundas es būšu, Arti pie tevis atvedīšu.
Un viss. Nekādu jautājumu, tipa “kā tev klājas”. Nekā. Artis jau gulēja savā istabā. Tas ir, tajā istabā, kas reiz bija viņas šūšanas istaba. Šujmašīna Singer tagad stāvēja gaitenī, pārsegta ar palagu. “Un kāpēc es klusēju?” – nodomāja Elza. Bet klusēja. Kā vienmēr.
Aigars sēdēja virtuvē. Vīrietim jau septiņdesmit, ko gan gribēt. Viņš jau nav viņai īsts tēvs, patiesībā – patēvs. Bet divdesmit gadus kopā nodzīvojuši – tuvāks par īstu kļuvis. Aigu no piecpadsmit gadu vecuma audzinājis kā savu. Un viņa viņu par tēti sauca. Joprojām sauc, kad ir labā noskaņojumā.
Tā ir katru dienu. Un viņa domā, ka es te vienkārši sēžu un neko nedaru. Atceros, kā pirms trim gadiem Aiga atbrauca tik priecīga:
– Mamm, es tev Rīgā dzīvokli nopirku! Tagad tu esi pilsētniece!
Un es toreiz vēl pajautāju:
– Bet priekš kam man tā Rīga?
– Kā priekš kam? Mazdēlu auklēsi. Un vispār – prestiži taču.
Prestiži. Ha. Sēdēt četrdesmit kvadrātmetros un nepazīt nevienu kaimiņu – tas ir prestiži.
Šeit viņai bija māja. Veca, bet sava. Ar krāsni, ar dārzu. Āra tualete – nu un tad? Toties apkārt klusums. Un kaimiņiene tante Marta aiz žoga vienmēr palīdzēs, ja kas. Bet te, šajā kastē, pat nezini, kas aiz sienas dzīvo. Atceras, kā Aiga pusaudža gados kautrējās:
– Mamm, nu tas taču neērti. Pie mums draudzenes nāk, bet mums tualete ārā.
– Kas tur neērts? Mēs visu mūžu tā dzīvojam.
Un tagad iznāk – kauns bijis. Par to, ka godīgi dzīvojām, strādājām? Par to, ka ne uz kredīta komfortu pirkām?
– Omīt, bet mamma kad atbrauks?
Artis pamodās. Stāvēja durvīs savā pidžamā ar zirnekļcilvēkiem. Acis vēl miegainas, mati stāvus.
– Drīz, mazbērn. Drīz.
– Un cik tas ir – drīz?
Nu, lūk, tev tas “drīz”. Viņa mēnesi sauļosies savā Turcijā.
– Guli, rīt iesim uz dārzu.
– Es negribu uz dārzu.
Kad Artis beidzot aizmiga, Elza apsēdās virtuvē ar tēju. Aigars gulēja guļamistabā. Skaņa pazīstama, pat nomierinoša. “Bet ja nu viņa neatgriezīsies?” – iešāvās prātā biedējoša doma. Nav jau pirmā reize, kad tā iedomājas. Atradīs tur kādu ārzemnieku un paliks. Un viņa? Ar mazdēlu un vīru. Iezvanījās telefons. Aiga.
– Mamm, es jau pie reģistrācijas. Gribēju pateikt –es tev uz karti pārskaitīšu. Pietiks uz mēnesi.
– Aigaa, bet kad tu…
– Mamm, man jāskrien. Paziņo iekāpšanu.
“Uz karti pārskaitīs.” It kā tas visu atrisinātu. Elza atcerējās sevi trīsdesmit septiņos. Aigai toreiz bija desmit. Un pat prātā neienāca atstāt viņu pie kāda uz visu vasaru un aizbraukt. Tieši otrādi – visas brīvdienas tikai ar meitu. Uz vasarnīcu pie vecmāmiņas vai pie jūras. “Varbūt es nepareizi esmu mācījusi?” – domāja viņa, maisot cukuru tējā.
Bet kā nepareizi? Mīlēja, rūpējās, izskoloja augstskolā. Ar sarkano diplomu pabeidza, starp citu. Uz Rīgu pati aizbrauca, darbu atrada. Malacis bija. Bet pēc tam kaut kas mainījās. Pēc augstskolas maģistra kā nomainīta. Kļuva citāda. It kā cietāka. Lietišķa.
– Mamm, tu dzīvo pagājušajā gadsimtā. Tagad citi laiki. Katrs par sevi.
Katrs par sevi. Bet kas tad par Arti? No rīta mazdēls pamodās kaprīzs.
– Omīt, bet kur mamma?
– Aizlidoja darba darīšanās.
– Bet kam darbam jābūt tik tālu?
Nu, un kā lai sešgadniekam paskaidro, ka mamma jau divus gadus nestrādā. Ka dzīvo no veciem uzkrājumiem un meklē sevi pa kūrortiem.
Ko lai es saku? Ka mamma Turcijā vai Taizemē sevi meklē?
– Opīt, bet tu drīz mājās nāksi? – jautāja Artis.
– Nākšu, mazdēl, drīz nākšu.
Bet pats skatās uz Elzu tā, it kā atvainotos. Par ko atvainojas? Par to, ka vecs palicis un netiek mazdēlam līdzi? Aigars viņai gan bija labs vīrietis gadījies. Pa ceļam mājup Artis pēkšņi apstājās:
– Omīt, vai mēs nekad nelidosim pie mammas?
– Kur lidosim?
– Tur, kur viņa. Uz Turciju.
“Un tiešām, kāpēc gan ne?” – nodomāja Elza. Aizbraukt pie meitas. Paskatīties uz viņas jauno dzīvi. Bet tūlīt attapās nav jau līdzekļu tādai lietai. Un vispār – viņa jau nav aicinājusi.
Vakarā, kad mazdēls aizmiga, Elza izņēma no skapja vecu fotoalbumu. Lūk, Aiga pirmajā klasē. Baltas lentes, smaids līdz ausīm. Lūk, izlaidumā. Skaistule bija. Visi puiši skrēja pakaļ. Un te jau augstskolā. Tā nopietna. Toreiz teica: “Mamm, es būšu patstāvīga. Nevienu nelūgšu.” Patstāvīga kļuva. Tikai kaut kā no tās patstāvības visi cieš. Gan mazdēls, gan viņa, gan pat Aigars. Iezvanījās telefons. Nepazīstams numurs.
– Hallo?
– Mamm, tā esmu es. Man telefons saplīsa, zvanu no sveša.
– Aiga, kā tev klājas? Kā aizlidoji?
– Normāli. Klausies, mamm, es te padomāju. Varbūt Arti uz angļu skolu ar dzīvošanu atdot? Te viens paziņa saka – laba skola esot.
– Kādu angļu? Viņš jau latviešu vēl lāgā nemāk.
– Mamm, neesi tāda atpalikusi no modes. Angļu tagad svarīgāka.
Atpalikusi. Lūk, kā. Sešdesmit divus gadus nodzīvojusi, un viņa – atpalikusi.
– Un naudu šādai skolai no kurienes?
– Nu, mammu, kaut kā jau mēs atradīsim.
Atradīsim. Tas nozīmē – viņa atradīs. Varbūt pat dzīvokli pārdos vai vēl kaut kur atradīs.
– Aiga, bet kad tu mājās taisies braukt?
– Nezinu vēl. Šeit tā atmosfēra tik lieliska. Varbūt vēl pagarināšu atvaļinājumu.
Atvaļinājums. Tagad visa viņas dzīve ir atvaļinājums. Pēc sarunas Elza ilgi nevarēja aizmigt. Galvā visu laiku griezās domas: angļu skola, finanses, Artis bez mātes. “Bet ko, ja pateiktu nē?” – pēkšņi nodomāja viņa. Vienkārši paņemt un pateikt: “Nē, Aiga. Es vairs netīrīšu tavā vietā tavu dzīvi.” Bet uzreiz nobijās no savas domas. Kā tā – nē? Bet mazdēls? Ko cilvēki teiks?
Laiks iet. No rīta zvanīja no bērnudārza. Septembrī atsāks darboties bērnudārzs. Vajadzēja iet kārtot lietas. Vakarā piezvanīja Aigai. Ilgi neatbildēja.
– Mamm, kas noticis? Tu taču zini, es atpūšos.
– Aigaru aizveda…
– Nu mammu, ko lai dara. Vecums. Bet kā tev?
– Aiga, brauc mājās. Man viena ir grūti.
– Mammu, es taču nevaru tagad. Man šeit plāni. Un vispār – tu tiksi galā. Tu esi stipra.
Stipra. Visi vienmēr teica. Bet kurš jautāja, vai viņa grib būt stipra?
– Bet ja es netikšu galā?
– Tiksi, mammu. Ja kas – zvanīsi, noīrēšu tev palīgu, kas nāks gatavot jums ēst.
Elza skatījās uz telefonu un juta, kā kaut kas iekšā mainās. Kā ilgi pacietība pēkšņi beigusies. Artis gulēja. Un viņa viena svešā pilsētā, svešā dzīvoklī, ar svešām problēmām. “Bet taču tās nav svešas problēmas,” – nodomāja viņa. – “Tās ir manas, jo es tās esmu pieņēmusi kā savas.”
– Mamm, tu taču saproti, tā ir investīcija mūsu kopīgajā nākotnē, – teica toreiz Aiga.
Lasi vēl: Kā apņēmīgā sieviete atklāja, ka viņas nauda ir pazudusi – noderīgi zināt
Kopīgā nākotne. Kur tā, šī kopīgā nākotne? Elza piecēlās un piegāja pie loga. Galvaspilsēta mirdzēja gaismās. Skaisti. Bet ne viņas skaistums. Mājās viss bija kluss. Var iziet pagalmā, apsēsties uz sola ar kaimiņienēm. Parunāties par visu un neko. Bet šeit kas? Nemitīgā steiga un skriešana pakaļ mazdēlam. Pat parunāt nav ar ko. Zvans telefonā. Vīra balss bija vāja, bet mierīga:
– Es te domāju. Varbūt tev laiks mājās?
– Kādas mājas? Mums tur nav māju, tikai īrētā.
– Mēs nopirksim. Kaut kā savāksim. Rīgas dzīvoklis taču dārgs. Pārdosim – un nopirksim mājās. Mājās. Kā skanēja šis vārds.
– Bet Artis?
– Kas ar Arti? Viņš brauks ar mums. Tur viņam labāk. Gaiss tīrs, savs pagalms.
– Bet Aiga?
– Lai pati izlemj. Vai viņa ir māte vai tūriste.
Pēc sarunas Elza ilgi sēdēja virtuvē. Domāja. Un patiešām. Kāpēc viņai jādzīvo tur?
– Nu kā, Ninka, esi izlēmusi?
– Tu nopietni?
– Nekā nopietnāk par to nav.
***
Zvanīja Aiga. Balss satraukta:
– Mammu, ko tu man raksti par dzīvokļa pārdošanu? Kāda vēl pārdošana?
– Mēs ar Aigaru esam nolēmuši mājās atgriezties.
– Mājās? Kur mājās? Tavējās mājas ir šeit!
– Mana māja ir tur, kur man ir labi. Bet šeit man nav labi.
– Mammu, tu pilnīgi sajukusi esi? Tev ir Rīgas dzīvoklis! Infrastruktūra, civilizācija!
– Bet man tava civilizācija nav vajadzīga.
Ilga pauze.
– Bet kā es? Kā ar Arti?
– Tu izlem. Vai nu brauc ar mums, vai dzīvo pati sev.
– Mammu, tu saproti, ko dari? Tu izjauc ģimeni!
– Es neizjaucu. Es saliedēju. Beidzot.
Pēc šīs sarunas Aiga zvanīja katru dienu. Tad pēkšņi apklusa. Nedēļas laikā atbrauca. Iesauļojusies, skaista. Bet kaut kā pazudusi.
– Mamm, es nesaprotu. Kāpēc tu tā?
– Bet tu saproti. Esmu nogurusi būt ērtība.
– Bet es tev taču nopirku dzīvokli!
– Mammu, bet ja es ar jums? Ja es arī uz laukiem?
– Bet kur tava darba meklējumi?
– Kādi meklējumi… Es vienkārši baidījos. Baidījos būt slikta viņām. Domāju labāk vispār nebūt, nekā būt slikta.
Pēc mēneša viņi devās uz laukiem. Visa ģimene kopā. Vienu dzīvokli pārdod, otru izīrē. Nopirka lielu māju ar dārzu un divām tualetēm. Artis gāja vietējā skolā. Un Elza beidzot varēja dziļi ieelpot. Mājās. Bet klājas labi. Jo mājās, jo dzīvo atkal sev.
